Labā Samarieša apvienība 

Labā Samarieša apvienība (Fraternité du Bon Samaritain) ir starptautiska, ekumēniska apvienība, kas balstās uz ignācisko garīgumu. Apvienība ir pārstāvēta: Francijā, Šveicē, Beļģijā, Spānijā, Portugālē, Meksikā, Lietuvā un Latvijā. Tās locekļi var būt gan laji, gan konsekrētās personas, gan priesteri vai mācītāji. 

Apvienību ir dibinājis jezuītu tēvs Edouard‘as Gueydan SJ kopā ar saviem līdzstrādniekiem (ignācisko rekolekciju garīgajiem pavadītājiem) 2002.gada 17.oktobrī. Tā apvieno garīgos pavadītājus, kuri vada piedošanas rekolekcijas „Mīlēt un piedot” un palīdz iet piedošanas ceļu, kā arī lūgšanu biedrus, kuri ar lūgšanām atbalsta garīgos pavadītājus un lūdz dziedināšanas žēlastības iekšēji ievainotiem cilvēkiem. 

Foto: 2020. gada rekolekciju "Mīlēt un piedot" dalībnieki un vadītāji.

Latvijā šo apvienību pārstāv Euharistiskā Jēzus kongregācijas māsa Marija Gude (m. Marija Terēze), un rekolekcijas "Mīlēt un piedot" notiek no 2009.gada. No 2014.gada rekolekcijas vada arī mariāņu tēvs Imants Medveckis MIC, bet 2019.gadā sagatavošanās posmu pabeidza un vadītāju komandai pievienojās Inese Runce. 

Mīlestības un piedošanas ceļš

“Miršu, bet tam cilvēkam nepiedošu...” Droši vien ikvienam ir gadījies dzirdēt šādus vārdus. Kā arī maigākus, ne tik kategoriskus: “Gribētu viņam piedot, bet nespēju...” Piedot “vainīgajam” nav viegli. Mēs sevī nesam aizvainojumus kā smagu nastu, ciešot paši un mokot apkārtējos cilvēkus. Protams, dažreiz mēģinām piedot un šķiet, ka tas ir izdevies. Vai tas vispār ir iespējams? Uz šo jautājumu atbildi varam meklēt, iepazīstot “Labā Samarieša apvienību” un tās darbību, palīdzot cilvēkiem iet piedošanas ceļu.

Atgriešanās ceļa nepieciešamība

Franču jezuīts t. Eduards Geidans (Edouard Gueydan), daudzus gadus vadot ignāciskās rekolekcijas dažādās vietās un dažādiem cilvēkiem, novēroja, ka ir gadījumi, kad cilvēks no visas sirds vēlas atvērties Dieva mīlestībai, bet kaut kas viņam traucē. Iedziļinoties garīgajās sarunās ar rekolektantiem, viņš saprata, ka ļoti bieži šķēršļus rada pāridarījumu nepiedošana. Pietiek neliela pieskāriena pie vecās rētas, un dusmas, naids, bezspēks, vēlēšanās atriebties atkal atdzimst. Un tā kā lielākās (gan objektīvi, gan subjektīvi) emocionālās traumas piedzīvojam bērnībā, tad bieži vien šis aizvainotais bērns no jauna ieraudas mūsos, kaut arī mums jau ir trīsdesmit, piecdesmit vai vairāk gadu. Nepiedošana, aizvainojuma turēšana sirdī ne tikai izjauc attiecības ar apkārtējiem, bet arī mūs bremzē ceļā pie Dieva, garīgajā izaugsmē. Tā ir nespēja atbrīvoties no pagātnes pinekļiem, ar kuriem paši sevi esam sasaistījuši, nespēja pilnībā uzticēties Dievam, ļauties Viņa žēlastībai. Skumjākais ir tas, ka dažreiz pat neapzināmies tos šķēršļus, kuri neļauj mums izjust savstarpējo attiecību prieku un kavē ticības ceļā.

No šīs pieredzes t. Eduardam radās doma izveidot ignāciskajā garīgumā balstītu iekšējo ievainojumu dziedināšanas metodi, kuru viņš nosauca par “Mīlestības un piedošanas ceļu”. Pēc viņa uzskatiem, tā nav “brīnumrecepte”, kas atbrīvo no visām iekšējām sāpēm. Drīzāk tas ir smags iekšējās atgriešanās ceļš, kura laikā ir jāmaina sava domāšana un nostāja pret tiem, kuri mūs sāpinājuši, neizrādījuši mīlestību un uzmanību, atstūmuši vai nonicinājuši. Ejot šo ceļu, cilvēks ieskatās Dieva žēlsirdībā un lūdz žēlastību iemācīties uzlūkot savu “ienaidnieku” tā kā Jēzus, kurš savu nodevēju Jūdu nosauca par draugu, ar mīlestības pilnu skatienu uzlūkoja Viņu trīskārt noliegušo Pēteri, lūdza Tēvam piedot saviem mocītājiem. Šādai sirds pārveidošanai ir vajadzīgs laiks un lūgšana, līdz Dieva žēlastība izdara to, kas šķita neiespējams, – ar mīlestību un piedošanu uzlūkot to, kurš ir ievainojis sirdi, lūgties par viņu un vēlēt labu.

“Labā samarieša apvienības” pirmsākumi

Dažreiz gribas piekrist, ka ir lietas, kuras, vērtējot ar cilvēcisku mērauklu, nevar piedot. Bet ikreiz, lasot līdzību par nekrietno kalpu, sirds notrīc: “Tā arī mans Debestēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim” (Mt 18,35). Un to pašu, tikai citiem vārdiem, mēs ik dienas pat neiedziļinoties atkārtojam, lūdzoties “Tēvs mūsu” lūgšanā: “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem!” (Mt 6,12) Tas mazais vārds “kā” debesu Tēvu padara atkarīgu no mūsu žēlsirdības: Viņš var mums piedot mūsu parādus un grēkus tikai tik, cik un “kā” mēs piedodam saviem “pāridarītājiem”.

T. Eduardam un viņa līdzstrādniekiem – garīgajiem pavadītājiem – kādas lūgšanas laikā Dievs dāvāja iedvesmu izveidot brālību (“fraternité” – franču val.) jeb apvienību, kuras locekļu mērķis būtu palīdzēt tiem, kas vēlas iet šo mīlestības un piedošanas ceļu. Nosaukums “Labā Samarieša apvienība” (“Fraternité du Buon Samaritain”–  franču val.) radās, kontemplējot līdzību par žēlsirdīgo samarieti un uzlūkojot ikonu, kurā Jēzus pats maigi pieskaras ievainotajam ceļotājam. Tā šī starptautiskā un ekumeniskā apvienība izveidojās 2002. gadā. No 2004. gada šajā apvienībā iesaistījās arī vairāki lietuviešu garīgie pavadītāji. 

Sākotnēji tika uzskatīts, ka piedošanai jāsagatavojas individuāli, speciālās “iebraucamajās vietās”, kur cilvēki dzīvotu vairākas dienas sakopotības un lūgšanas atmosfērā un, garīgo pavadītāju atbalstīti, sagatavotos piedošanas liturģijai. Tomēr pakāpeniski kļuva skaidrāks, ka garīgais ceļojums uz savu iekšieni ir sekmīgāks, ja to veic kopā ar nelielu (12 – 15 personu) grupu vienas nedēļas garumā piedošanas rekolekcijās. Pirmās “Mīlestības un piedošanas” rekolekcijas notika 2004. gada rudenī Lietuvā. Tās vadīja “Labā Samarieša apvienības” līdzdibinātāji Terijs un Marija Žoela (Thierry un Marie-Joelle) no Francijas.

Rekolekcijas ir paredzētas ne tikai emocionālai dziedināšanai, bet arī kā iespēja piedzīvot patiesu satikšanos ar mīlošo Dievu, lai spētu iet piedošanas ceļu un no jauna kļūtu par Dieva bērnu. Tā ir tikšanās ar Dieva žēlsirdību mūsu intīmākajos ievainojamos, mūsu noslēgtībā, vientulībā, bezcerībā, bailēs, naidā... Rekolekciju mērķis ir ar visu savu būtību: miesu, psihi un dvēseli, atbildēt uz Dieva aicinājumu pieņemt Viņa mīlestību, ko Viņš dāvā visiem saviem bērniem.

Nepalikt vienam, ejot piedošanas ceļu

Viens no “Mīlestības un piedošanas” ceļa pamatlicējiem Lietuvā, t. Stasis Kazens SJ, uzsver, ka šo ceļu var saukt par ignācisko iekšējās dziedināšanas ceļu, jo tajā satiekas Dieva žēlastība un cilvēka centieni. Tas balstās uz vienu no svarīgākajiem sv. Ignācija garīguma principiem: “No visa spēka centies darīt to, ko vari un kas tev jādara, bet uzticies Dievam un tikai no Viņa gaidi savu centienu rezultātu.” Rekolekciju dalībnieks no savas puses apņemas izcelt dienas gaismā no savas atmiņas “arhīva” pašas sāpīgākās pagātnes atmiņas un tad neatgriezeniski tās atstāj Dieva Sirdī.

Ievainotam cilvēkam parasti nav viegli atzīt, ka viņš ir ievainots, un ļaut, lai Jēzus apciemo ievainotās vietas. Piedošanas rekolekcijas palīdz atteikties no ilūzijas, ka varam paši “sakārtot” savas emocionālās rētas. Ļaujot savai piedošanai iziet caur Kristus Sirdi, mēs saņemam Viņa mīlestības dāvanu: varam ar žēlsirdīgu skatienu uzlūkot tos, kurus, iespējams, līdz šim ienīdām. Tas ir brīvības ceļš, jo apzināta, mīlošā Dieva priekšā izteikta patiesība par sevi un tiem, kas mūs sāpināja, dara mūs brīvus un spējīgus mīlēt.

Tā kā tas nav viegls ceļš, un to noiet vienatnē visbiežāk ir neiespējami, tad ir vajadzīgi palīgi. Cilvēki, kas, līdzīgi kā labais samarietis, noliecas pie ievainotā cilvēka, aprūpē viņa rētas, aizved uz mājvietu, nežēlojot sevi, kopj slimo, kamēr tas ir spējīgs nostāties uz kājām un ceļot tālāk. Kāda rekolekciju dalībniece liecina: “Ļoti svarīgi, ka neesmu viena. Tā ir liela dāvana sajust blakus cilvēku, kas piedošanā tevi atbalsta. Vēl neprotu tik dziļi sajust Jēzus klātbūtni, tāpēc ļoti svarīgs ir blakusesošais cilvēks...” Bieži vien šie palīgi ir tie, kuri paši ir izgājuši “Mīlestības un piedošanas ceļu” un sajutuši sirdī aicinājumu kalpot ievainotām sirdīm, kuras ilgojas pēc uzmanības un mīlestības.

“Labā Samarieša apvienības” ienākšana Latvijā

Latvijā rekolekcijas “Mīlēt un piedot” notiek kopš 2009. gada, šobrīd tajās jau ir piedalījušies 96 cilvēki. Pēdējos divus gadus šīs rekolekcijas tiek rīkotas pat divas reizes gadā – vienas Latgalē, Viļānos, otras – Kurzemē. Lietuvā tās šobrīd tiek rīkotas 4 reizes gadā. “Labā Samarieša apvienības” biedri var būt priesteri, laji, klosterļaudis, tai piederot dažādos veidos. Vieni lūdzas, savās lūgšanās ietverot tos cilvēkus, kas piedalās piedošanas rekolekcijās, kā arī tos, kuri tās organizē un palīdz kā garīgie pavadītāji. Citi gatavojas garīgās pavadīšanas kalpošanai, bet tam ir nepieciešams laiks, jo jāiziet cauri vairākiem sagatavošanās etapiem, pēc tam jau iesaistoties piedošanas rekolekciju organizēšanā un vadīšanā. Šobrīd Latvijā ir 4 pavadītāji, kas var palīdzēt cilvēkiem iet šo mīlestības un piedošanas ceļu, Lietuvā – 15. Apvienības locekļi apņemas vienu gadu piederēt kopienai un katru gadu var atjaunot apņemšanos lūgties.